Vārnu Vīra Būris
1.
Sirēnas spalgi kliedzošā, nervus elektrizējošā skaņa atkal pāršalca Stelpes ciemu. Tieši brīdī, kad DELI žurnāliste gandrīz tika klāt. Tika klāt intervijai ar Vārnu Vīru.
Bet nesanāca. Tāpat, ka visiem iepriekšējiem intervētājiem, sociālajiem darbiniekiem un citiem “ciemiņiem”, kas Vārnu Vīra prāt tikai nāca graut, durt, lauzt viņa ideālo pasauli. Pasauli, kuru uzbūvēja pats ar savām rokām, savām emocijām, saviem metāla stieņiem. Pasauli, kurā vietas pietika visiem – notikumiem un pieredzēm, kuras viņš beidzot pats apzināti izvēlējās. Iedomājieties vien – sastādīt savai dzīvei programmu – stingri, punktu pa punktam. Turklāt ieplānojot ne tikai notikumus, bet aŗī visas notikumā spēlējošas personas – varmāka, mīļākā, skaudīgais, resnais, ģimenes mīlule utt. Viņiem un viņām visiem bija vieta šajā pasaulē – aukstu metāla stieņu būvētā pasaulē.
Žurnāliste Aija bija nesen sākusi savu darbu DELI redakcijā. Lai arī pusgads žurnālistu aprindās ir neliels laika posms, Aija jau bija veikli apguvusi labāko žurnālistu knifiņus. Atslēga rakstiem, kurus lasīs (jā, tiem ne vienmēr jābūt izciliem) ir lieliskas komunikācijas prasmes. Tās ir prasmes sajust, uztaustīt īsto piekļuves punktu raksta galvenajam varonim, un ielikt šai punktā atslēgu, kas liks atvērties dzīvesstāstam. Atklāti un patiesi – tāds ir Aijas galvenais moto šai redakcijā. Jauniņos vadītāji vienmēr novērtē, jo degsme un entuziasms (kas tulkojumā no Grieķu valodas ir “Dievu vadītais”) pirmo gadu ir iedvesmojošs un vērā ņemams.
Aija jau kādu laiku zināja par Vārnu Vīru. Jau 3 gadus, kopš pirmo reizi uzzināja par viņu kādā īsā Panorāmas sižetā (kuru, starpcitu, ieraudzīja “nejauši”), Aija gaidīja to dienu, kad kļūs par žurnālisti vērā ņemamā interneta portālā. Un te ir tas brīdis. Un te ir arī Vārnu Vīrs. Tikai tālākie notikumi gan neattīstījās tā, kā Aija to bija iztēlojusies – pat neizdevās pamēģināt “ielikt” pirmo atslēgu. Vārnu Vīrs, īpaši stresainos apstākļos (arī naktīs) mēdza ieslēgt vecā Ugunsdzēsēju Depo sirēnu, kuru bija aizņēmies uz neatdošanu, atvaļinoties no darba. Kaut arī mehānika bija interesanta, viņa sapnis kļūt par ugunsdzēsēju tā arī nepiepildījās. Viņš uzdeva pārāk daudz jautājumus, risināja attiecības un veidoja notikumus, kuros būt centrā. Kā toreiz viņam teica “Mums pietiek drāmas, Gotfrīd!”
Tas bija paskarbi, bet Aija neapvainojās, kad Vārnu Vīrs, ieraudzījis jauno, tumšmataino dāmu, kliedza vārdus un skaņas, kas būtu saprotami tikai vārnam. Viņa vārnām.
Aija zināja, ka ar pirmo reizi nesanāks. Sirēna atkal piekliedza ciemu, sasauca ciema un aizciema suņus, kuri korī centās pārkliegt sirēnas īdēšanu. Aijai bija līdzi ausu aizbāžņi. Vārnu vīrs tā darot, bet īsajā mirklī, aplūkojot Vārnu Vīra sētu, Aija noskatīja, kādi sētas mietiņi būtu noderīgi. Nākamreiz ar dāvanu!
2.
“Tikai vienu mietiņu?!” – jau kuro reizi Aija šo frāzi dzirdēja no internetveikala menedžera.
Viens tumši sarkans mietiņš – neordināram kungam neordināra dāvana! Šo noteikti nebūs iedomājies neviens cits no viņas profesijas kolēģiem. Piekļūt nedaudz tuvāk, nedaudz saprast, kā jūtas, ko domā, un – kāpēc tieši vārnas? Tas bija viss, ko Aija gribēja no Vārnu Vīra. Tas taču nav nekas daudz..
Vispār Aija no dzīves neko daudz neprasa – būt pieticīgai, laipnai, un apmierināties ar mazumiņu. Tieši tā viņa izskatās no malas. Lai gan gaiši zilās acis, tumšie, gandrīz melnie mati un slaidais augums 32 gadus vecajai sievieti izcēla pūļos. Viņa dzīvoja sev, savām uzvarām, savam vizualizācijas dēlim, uz kura nebija pielīmēti cilvēku silueti. Bet pieredzes un virsotnes gan.
Ja var izvēlēties – doties uz veikalu vai pasūtīt preces interneta, Aija vienmēr deva priekšroku internetveikalam. Neviens Tev neprasa “Vai palīdzēt?”, kas lika viņai justies tā, itkā pārdevejs labāk Aiju pazītu, itkā zinātu, kā iekļūt viņas gaumē, utt. Kas par absurdu mūsdienu pasaulē!
Un tomēr, apzinoties, ka ir diezgan neizdevīga kliente šim veikalam, Aija nolēma pie reizes pasūtīt sev arī kādas lietas mājai. Virtuves izlietne, kuras padomju laika pelēkais metāla tonis līdzinājās viņas sejas krāsai pēdējā laikā, klusībā kliedza pēc mīlestības. Bet ir traipi, kurus nevar izmazgāt un izberzt pat ar “Killer” ķīmisko ieroci, kuru principā nebūtu slikti aizliegt. Šādi ieroči liek cīnīties ar veco, iznīcināt pagātni, ieguldīt enerģiju vecajā. Šoreiz – šoreiz gan jaunā dāma meklēja tehniku, kā izdarīt līdzīgi ar vannu. Vanna vannā – izcili. Tu veco izmanto kā pamatu, kurā ieklāt jauno. Varbūt izlietnēm ir kas līdzīgs?
Bet varbūt cilvēkiem ir kas līdzīgs? Varbūt, ir iespējams aizvietot pagātnes sāpes, salauztās stikla lauskas, kas vēl aizvien griež ķermenī, aizvietot ar kristāliem, dziedējošiem dimantiem, kas visu, kas pret to tiek raidīts, atstaro kā gaismu?
Stikla siltumnīca viņas bērnībā līdzinājās svētnīcai. Patvērumam bēglim, kurš zināja, ka reiz viņu arī no turienes padzīs. Aija, būdama 10 gadīga, bet apķērīga meitene, bija iemanījusies izveidot atslēgu no stieplēm, kuras mētājās vecāku māju garāžā.
Šī bija 3fāžu atslēga.
Kuru nevarēja pat atvērt viņas Tēts, aptumsuma brīžos. Vieglāk bija tomēr uzskaitīt gaišos brīžus tumsā.
Stikla siltumnīca bija gan patvērums, gan lausku cietums, kad Tēts dusmās salauza stikla durvis un visu ieejas rūti. Stikls sāp joprojām. Tas bija stikls, nevis Tēts. Viņi par to vienojās.
3.
“Auksto mietiņu pasaule – tad nu gan!”
Lai nu ko, bet reizi mēnesī Vārnu Vīrs nodevās preses lasīšanai. Avīzes bija jautra lasāmviela, bet pēcāk – ideāls iekurs krāsnij.
Avīzes viņš lasīja no rītiem, kopā ar Leņu. Viņa parasti sēdēja vītola pašā galotnē. Viņa allaž bijusi augstāka, graciozāka, klusāka un mierīgāka. Tamdēļ mīlestība pret Leņu Vārnu Vīram bija. Ir. Un būs, vienmēr. Reiz viņa sapratīs. Ar to, ka sapratīs, pietiks. Sajūtas ir tikai lieks traucēklis loģiskai notikumu attīstībai, pilnībā kontrolētai un izvēlētai. Tomēr ir iespēja izvēlēties ne tikai notikumus, bet arī ar tiem saistītās personas un to, ko viņas jūt.
Vārnu Vīrs ne tikai lasīja, bet analizēja avīzes. Precīzāk to, cik daudz liekvārdības šie raksti ir uzsūkuši. Īpašības vārdi, pārspīlējumi un pats drausmīgākais – centieni ietērpt sajūtas vārdos. Vai tiešām katram nepietiek ar savām sajūtām, lai lasītu par citiem? Cilvēks nav radīts, lai censtos sajūtas ieslodzīt vārdos.
Tās jāiesloga būros. Lai beidzot tās kontrolētu un neļautu dzīvot atsevišķu dzīvi, lai neļautu mainīt notikumu gaitu. Lai neizjauktu precīzi izdomātu dzīves programmu.
Novada avīze “Punktā” atspoguļoja, Vārnu Vīra prāt, tukšu notikumu atspoguļojumu sajūtu aprakstos. “Rudens tirdziņā iespējams iepazīties ar vietējiem mājražotājiem un viņu produkciju. Tāpat būs iespēja nodoties jautrām rotaļām un dejām, ko piedāvās folkloras kopa “Akmentiņi”.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru